grator

Latin

From grātus (“pleasing, acceptable”) +‎ -ō.

grātor (present infinitive grātārī, perfect active grātātus sum); first conjugation, deponent

Conjugation of grātor (first conjugation, deponent)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	grātor	grātāris, grātāre	grātātur	grātāmur	grātāminī	grātantur
	imperfect	grātābar	grātābāris, grātābāre	grātābātur	grātābāmur	grātābāminī	grātābantur
	future	grātābor	grātāberis, grātābere	grātābitur	grātābimur	grātābiminī	grātābuntur
	perfect	grātātus + present active indicative of sum
	pluperfect	grātātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	grātātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	grāter	grātēris, grātēre	grātētur	grātēmur	grātēminī	grātentur
	imperfect	grātārer	grātārēris, grātārēre	grātārētur	grātārēmur	grātārēminī	grātārentur
	perfect	grātātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	grātātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	grātāre	—	—	grātāminī	—
active	future	—	grātātor	grātātor	—	—	grātantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		grātārī	grātātum esse	grātātūrum esse	—	—	—
participles		grātāns	grātātus	grātātūrus	—	—	grātandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		grātandī	grātandō	grātandum	grātandō	grātātum	grātātū

“grator”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
grator in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.