locupleto

Latin

Etymology

From locuplēs (“wealthy, opulent”).

Pronunciation

Verb

locuplētō (present infinitive locuplētāre, perfect active locuplētāvī, supine locuplētātum); first conjugation

  1. to enrich, make wealthy
  2. to embellish

Conjugation
   Conjugation of locuplētō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present locuplētō locuplētās locuplētat locuplētāmus locuplētātis locuplētant
imperfect locuplētābam locuplētābās locuplētābat locuplētābāmus locuplētābātis locuplētābant
future locuplētābō locuplētābis locuplētābit locuplētābimus locuplētābitis locuplētābunt
perfect locuplētāvī locuplētāvistī locuplētāvit locuplētāvimus locuplētāvistis locuplētāvērunt,
locuplētāvēre
pluperfect locuplētāveram locuplētāverās locuplētāverat locuplētāverāmus locuplētāverātis locuplētāverant
future perfect locuplētāverō locuplētāveris locuplētāverit locuplētāverimus locuplētāveritis locuplētāverint
passive present locuplētor locuplētāris,
locuplētāre		 locuplētātur locuplētāmur locuplētāminī locuplētantur
imperfect locuplētābar locuplētābāris,
locuplētābāre		 locuplētābātur locuplētābāmur locuplētābāminī locuplētābantur
future locuplētābor locuplētāberis,
locuplētābere		 locuplētābitur locuplētābimur locuplētābiminī locuplētābuntur
perfect locuplētātus + present active indicative of sum
pluperfect locuplētātus + imperfect active indicative of sum
future perfect locuplētātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present locuplētem locuplētēs locuplētet locuplētēmus locuplētētis locuplētent
imperfect locuplētārem locuplētārēs locuplētāret locuplētārēmus locuplētārētis locuplētārent
perfect locuplētāverim locuplētāverīs locuplētāverit locuplētāverīmus locuplētāverītis locuplētāverint
pluperfect locuplētāvissem locuplētāvissēs locuplētāvisset locuplētāvissēmus locuplētāvissētis locuplētāvissent
passive present locuplēter locuplētēris,
locuplētēre		 locuplētētur locuplētēmur locuplētēminī locuplētentur
imperfect locuplētārer locuplētārēris,
locuplētārēre		 locuplētārētur locuplētārēmur locuplētārēminī locuplētārentur
perfect locuplētātus + present active subjunctive of sum
pluperfect locuplētātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — locuplētā — — locuplētāte —
future — locuplētātō locuplētātō — locuplētātōte locuplētantō
passive present — locuplētāre — — locuplētāminī —
future — locuplētātor locuplētātor — — locuplētantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives locuplētāre locuplētāvisse locuplētātūrum esse locuplētārī locuplētātum esse locuplētātum īrī
participles locuplētāns — locuplētātūrus — locuplētātus locuplētandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
locuplētandī locuplētandō locuplētandum locuplētandō locuplētātum locuplētātū

References
  • “locupleto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “locupleto”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • locupleto in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

locupleto

  1. first-person singular present indicative of locupletar
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.