locupletatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of locuplētō (“enrich, embellish”).

Participle

locuplētātus m (feminine locuplētāta, neuter locuplētātum); first/second declension

  1. enriched, made wealthy, having been enriched.
  2. embellished, having been embellished.

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative locuplētātus locuplētāta locuplētātum locuplētātī locuplētātae locuplētāta
Genitive locuplētātī locuplētātae locuplētātī locuplētātōrum locuplētātārum locuplētātōrum
Dative locuplētātō locuplētātō locuplētātīs
Accusative locuplētātum locuplētātam locuplētātum locuplētātōs locuplētātās locuplētāta
Ablative locuplētātō locuplētātā locuplētātō locuplētātīs
Vocative locuplētāte locuplētāta locuplētātum locuplētātī locuplētātae locuplētāta
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.