irretitus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of irrētiō.
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | irrētītus | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
| Genitive | irrētītī | irrētītae | irrētītī | irrētītōrum | irrētītārum | irrētītōrum | |
| Dative | irrētītō | irrētītō | irrētītīs | ||||
| Accusative | irrētītum | irrētītam | irrētītum | irrētītōs | irrētītās | irrētīta | |
| Ablative | irrētītō | irrētītā | irrētītō | irrētītīs | |||
| Vocative | irrētīte | irrētīta | irrētītum | irrētītī | irrētītae | irrētīta | |
References
- “irretitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- irretitus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- irretitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.