irretio

Latin

Etymology

From in- +‎ rēte +‎ -iō.

Pronunciation

Verb

irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation

  1. to entangle, ensnare

Conjugation
   Conjugation of irrētiō (fourth conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present irrētiō irrētīs irrētit irrētīmus irrētītis irrētiunt
imperfect irrētiēbam irrētiēbās irrētiēbat irrētiēbāmus irrētiēbātis irrētiēbant
future irrētiam irrētiēs irrētiet irrētiēmus irrētiētis irrētient
perfect irrētīvī,
irrētiī		 irrētīvistī,
irrētiistī		 irrētīvit,
irrētiit		 irrētīvimus,
irrētiimus		 irrētīvistis,
irrētiistis		 irrētīvērunt,
irrētīvēre,
irrētiērunt,
irrētiēre
pluperfect irrētīveram,
irrētieram		 irrētīverās,
irrētierās		 irrētīverat,
irrētierat		 irrētīverāmus,
irrētierāmus		 irrētīverātis,
irrētierātis		 irrētīverant,
irrētierant
future perfect irrētīverō,
irrētierō		 irrētīveris,
irrētieris		 irrētīverit,
irrētierit		 irrētīverimus,
irrētierimus		 irrētīveritis,
irrētieritis		 irrētīverint,
irrētierint
passive present irrētior irrētīris,
irrētīre		 irrētītur irrētīmur irrētīminī irrētiuntur
imperfect irrētiēbar irrētiēbāris,
irrētiēbāre		 irrētiēbātur irrētiēbāmur irrētiēbāminī irrētiēbantur
future irrētiar irrētiēris,
irrētiēre		 irrētiētur irrētiēmur irrētiēminī irrētientur
perfect irrētītus + present active indicative of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active indicative of sum
future perfect irrētītus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present irrētiam irrētiās irrētiat irrētiāmus irrētiātis irrētiant
imperfect irrētīrem irrētīrēs irrētīret irrētīrēmus irrētīrētis irrētīrent
perfect irrētīverim,
irrētierim		 irrētīverīs,
irrētierīs		 irrētīverit,
irrētierit		 irrētīverīmus,
irrētierīmus		 irrētīverītis,
irrētierītis		 irrētīverint,
irrētierint
pluperfect irrētīvissem,
irrētiissem		 irrētīvissēs,
irrētiissēs		 irrētīvisset,
irrētiisset		 irrētīvissēmus,
irrētiissēmus		 irrētīvissētis,
irrētiissētis		 irrētīvissent,
irrētiissent
passive present irrētiar irrētiāris,
irrētiāre		 irrētiātur irrētiāmur irrētiāminī irrētiantur
imperfect irrētīrer irrētīrēris,
irrētīrēre		 irrētīrētur irrētīrēmur irrētīrēminī irrētīrentur
perfect irrētītus + present active subjunctive of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — irrētī — — irrētīte —
future — irrētītō irrētītō — irrētītōte irrētiuntō
passive present — irrētīre — — irrētīminī —
future — irrētītor irrētītor — — irrētiuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives irrētīre irrētīvisse,
irrētiisse		 irrētītūrum esse irrētīrī irrētītum esse irrētītum īrī
participles irrētiēns — irrētītūrus — irrētītus irrētiendus,
irrētiundus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
irrētiendī irrētiendō irrētiendum irrētiendō irrētītum irrētītū

Descendants
  • Italian: irretire

References
  • “irretio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • irretio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.