infinitivus
Latin
Etymology
The adjective was formed by suffixation: īnfīnītus (“boundless”, “unlimited”, “infinite”: “endless”; “countless”; grammar “indefinite”, "infinitive”) + -īvus (“suffix forming adjectives”); the noun is an elliptical use for modus īnfīnītīvus (“[the] infinitive mood”). The Latin is a rough translation of the Greek ἀπαρέμφατος, meaning "not indicated" or "not determined."
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /in.fiː.niːˈtiː.u̯us/, [ĩːfiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.fi.niˈti.vus/, [iɱfiniˈt̪iːvus]
Adjective
īnfīnītīvus (feminine īnfīnītīva, neuter īnfīnītīvum); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | īnfīnītīvus | īnfīnītīva | īnfīnītīvum | īnfīnītīvī | īnfīnītīvae | īnfīnītīva | |
| Genitive | īnfīnītīvī | īnfīnītīvae | īnfīnītīvī | īnfīnītīvōrum | īnfīnītīvārum | īnfīnītīvōrum | |
| Dative | īnfīnītīvō | īnfīnītīvō | īnfīnītīvīs | ||||
| Accusative | īnfīnītīvum | īnfīnītīvam | īnfīnītīvum | īnfīnītīvōs | īnfīnītīvās | īnfīnītīva | |
| Ablative | īnfīnītīvō | īnfīnītīvā | īnfīnītīvō | īnfīnītīvīs | |||
| Vocative | īnfīnītīve | īnfīnītīva | īnfīnītīvum | īnfīnītīvī | īnfīnītīvae | īnfīnītīva | |
Descendants
- → Norwegian Bokmål: infinitiv
Declension
Second-declension noun.
Descendants
- English: accusativus cum infinitivo
References
- “infīnītīvus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- infīnītīvus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette, page 814/2.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.