mensuro

Latin

Etymology

From mēnsūra (“a measure”) +‎ -o (verb-forming suffix). Documented from the fourth century CE onward.[1]

Verb

mēnsūrō (present infinitive mēnsūrāre, perfect active mēnsūrāvī, supine mēnsūrātum); first conjugation (Late Latin)

  1. to measure
  2. to estimate

Usage notes

The Classical Latin counterpart was metior.

Conjugation
   Conjugation of mēnsūrō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrō mēnsūrās mēnsūrat mēnsūrāmus mēnsūrātis mēnsūrant
imperfect mēnsūrābam mēnsūrābās mēnsūrābat mēnsūrābāmus mēnsūrābātis mēnsūrābant
future mēnsūrābō mēnsūrābis mēnsūrābit mēnsūrābimus mēnsūrābitis mēnsūrābunt
perfect mēnsūrāvī mēnsūrāvistī mēnsūrāvit mēnsūrāvimus mēnsūrāvistis mēnsūrāvērunt,
mēnsūrāvēre
pluperfect mēnsūrāveram mēnsūrāverās mēnsūrāverat mēnsūrāverāmus mēnsūrāverātis mēnsūrāverant
future perfect mēnsūrāverō mēnsūrāveris mēnsūrāverit mēnsūrāverimus mēnsūrāveritis mēnsūrāverint
passive present mēnsūror mēnsūrāris,
mēnsūrāre		 mēnsūrātur mēnsūrāmur mēnsūrāminī mēnsūrantur
imperfect mēnsūrābar mēnsūrābāris,
mēnsūrābāre		 mēnsūrābātur mēnsūrābāmur mēnsūrābāminī mēnsūrābantur
future mēnsūrābor mēnsūrāberis,
mēnsūrābere		 mēnsūrābitur mēnsūrābimur mēnsūrābiminī mēnsūrābuntur
perfect mēnsūrātus + present active indicative of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active indicative of sum
future perfect mēnsūrātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrem mēnsūrēs mēnsūret mēnsūrēmus mēnsūrētis mēnsūrent
imperfect mēnsūrārem mēnsūrārēs mēnsūrāret mēnsūrārēmus mēnsūrārētis mēnsūrārent
perfect mēnsūrāverim mēnsūrāverīs mēnsūrāverit mēnsūrāverīmus mēnsūrāverītis mēnsūrāverint
pluperfect mēnsūrāvissem mēnsūrāvissēs mēnsūrāvisset mēnsūrāvissēmus mēnsūrāvissētis mēnsūrāvissent
passive present mēnsūrer mēnsūrēris,
mēnsūrēre		 mēnsūrētur mēnsūrēmur mēnsūrēminī mēnsūrentur
imperfect mēnsūrārer mēnsūrārēris,
mēnsūrārēre		 mēnsūrārētur mēnsūrārēmur mēnsūrārēminī mēnsūrārentur
perfect mēnsūrātus + present active subjunctive of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — mēnsūrā — — mēnsūrāte —
future — mēnsūrātō mēnsūrātō — mēnsūrātōte mēnsūrantō
passive present — mēnsūrāre — — mēnsūrāminī —
future — mēnsūrātor mēnsūrātor — — mēnsūrantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives mēnsūrāre mēnsūrāvisse mēnsūrātūrum esse mēnsūrārī mēnsūrātum esse mēnsūrātum īrī
participles mēnsūrāns — mēnsūrātūrus — mēnsūrātus mēnsūrandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
mēnsūrandī mēnsūrandō mēnsūrandum mēnsūrandō mēnsūrātum mēnsūrātū

Derived terms

Descendants

References
  • “mensuro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • mensuro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  1. Walther von Wartburg (1928–2002) “mēnsūrāre”, in Französisches Etymologisches Wörterbuch (in German), volumes 6/1: Mabile–Mephitis, page 728

Spanish

Verb

mensuro

  1. first-person singular present indicative of mensurar
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.