indeclinatus
Latin
Etymology
From in- (“un-”) + dēclīnātus (“deviated”), from the perfect passive participle of dēclīnō (“to deviate, bend”).
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /in.deː.kliːˈnaː.tus/, [ɪn̪d̪eːklʲiːˈnäːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.de.kliˈna.tus/, [in̪d̪ekliˈnäːt̪us]
Adjective
indēclīnātus (feminine indēclīnāta, neuter indēclīnātum); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | indēclīnātus | indēclīnāta | indēclīnātum | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnāta | |
| Genitive | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnātī | indēclīnātōrum | indēclīnātārum | indēclīnātōrum | |
| Dative | indēclīnātō | indēclīnātō | indēclīnātīs | ||||
| Accusative | indēclīnātum | indēclīnātam | indēclīnātum | indēclīnātōs | indēclīnātās | indēclīnāta | |
| Ablative | indēclīnātō | indēclīnātā | indēclīnātō | indēclīnātīs | |||
| Vocative | indēclīnāte | indēclīnāta | indēclīnātum | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnāta | |
References
- “indeclinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “indeclinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.