finitivus
Latin
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /fiː.niːˈtiː.u̯us/, [fiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /fi.niˈti.vus/, [finiˈt̪iːvus]
Adjective
fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective
- final
- (in rhetoric) defining, explaining
- (in grammar) definite; indicative
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | fīnītīvus | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva | |
| Genitive | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīvī | fīnītīvōrum | fīnītīvārum | fīnītīvōrum | |
| Dative | fīnītīvō | fīnītīvō | fīnītīvīs | ||||
| Accusative | fīnītīvum | fīnītīvam | fīnītīvum | fīnītīvōs | fīnītīvās | fīnītīva | |
| Ablative | fīnītīvō | fīnītīvā | fīnītīvō | fīnītīvīs | |||
| Vocative | fīnītīve | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva | |
References
- “finitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- finitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.