edicto

Latin

Etymology

From ēdīcō (“I declare, announce, decree”), from ex- (“out of, from”) +‎ dīcō (“say, affirm, tell”).

Pronunciation

Verb

ēdictō (present infinitive ēdictāre, perfect active ēdictāvī, supine ēdictātum); first conjugation

  1. (archaic) to speak out, proclaim, declare, publish

Conjugation
   Conjugation of ēdictō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēdictō ēdictās ēdictat ēdictāmus ēdictātis ēdictant
imperfect ēdictābam ēdictābās ēdictābat ēdictābāmus ēdictābātis ēdictābant
future ēdictābō ēdictābis ēdictābit ēdictābimus ēdictābitis ēdictābunt
perfect ēdictāvī ēdictāvistī ēdictāvit ēdictāvimus ēdictāvistis ēdictāvērunt,
ēdictāvēre
pluperfect ēdictāveram ēdictāverās ēdictāverat ēdictāverāmus ēdictāverātis ēdictāverant
future perfect ēdictāverō ēdictāveris ēdictāverit ēdictāverimus ēdictāveritis ēdictāverint
passive present ēdictor ēdictāris,
ēdictāre		 ēdictātur ēdictāmur ēdictāminī ēdictantur
imperfect ēdictābar ēdictābāris,
ēdictābāre		 ēdictābātur ēdictābāmur ēdictābāminī ēdictābantur
future ēdictābor ēdictāberis,
ēdictābere		 ēdictābitur ēdictābimur ēdictābiminī ēdictābuntur
perfect ēdictātus + present active indicative of sum
pluperfect ēdictātus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēdictātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēdictem ēdictēs ēdictet ēdictēmus ēdictētis ēdictent
imperfect ēdictārem ēdictārēs ēdictāret ēdictārēmus ēdictārētis ēdictārent
perfect ēdictāverim ēdictāverīs ēdictāverit ēdictāverīmus ēdictāverītis ēdictāverint
pluperfect ēdictāvissem ēdictāvissēs ēdictāvisset ēdictāvissēmus ēdictāvissētis ēdictāvissent
passive present ēdicter ēdictēris,
ēdictēre		 ēdictētur ēdictēmur ēdictēminī ēdictentur
imperfect ēdictārer ēdictārēris,
ēdictārēre		 ēdictārētur ēdictārēmur ēdictārēminī ēdictārentur
perfect ēdictātus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēdictātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — ēdictā — — ēdictāte —
future — ēdictātō ēdictātō — ēdictātōte ēdictantō
passive present — ēdictāre — — ēdictāminī —
future — ēdictātor ēdictātor — — ēdictantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēdictāre ēdictāvisse ēdictātūrum esse ēdictārī ēdictātum esse ēdictātum īrī
participles ēdictāns — ēdictātūrus — ēdictātus ēdictandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
ēdictandī ēdictandō ēdictandum ēdictandō ēdictātum ēdictātū

Noun

ēdicto

  1. ablative/dative singular of ēdictum

Synonyms

References
  • “edicto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • edicto in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
  • edicto in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Spanish

Etymology

Borrowed from Latin edictum.

Pronunciation
  • IPA(key): /eˈdiɡto/ [eˈð̞iɣ̞.t̪o]
  • Rhymes: -iɡto
  • Syllabification: e‧dic‧to

Noun

edicto m (plural edictos)

  1. edict

Further reading
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.