diminutus

Ido

diminutus

Perfect passive participle of dīminuō.

dīminūtus (feminine dīminūta, neuter dīminūtum); first/second-declension participle

First/second-declension adjective.

Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter	Masculine	Feminine	Neuter
Number	Singular			Plural
Nominative	dīminūtus	dīminūta	dīminūtum	dīminūtī	dīminūtae	dīminūta
Genitive	dīminūtī	dīminūtae	dīminūtī	dīminūtōrum	dīminūtārum	dīminūtōrum
Dative	dīminūtō	dīminūtae	dīminūtō	dīminūtīs
Accusative	dīminūtum	dīminūtam	dīminūtum	dīminūtōs	dīminūtās	dīminūta
Ablative	dīminūtō	dīminūtā	dīminūtō	dīminūtīs
Vocative	dīminūte	dīminūta	dīminūtum	dīminūtī	dīminūtae	dīminūta

diminutus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.