destructivus

Latin

Etymology

From dēstruō (to destroy, demolish) + -īvus.

Pronunciation

Adjective

dēstrūctīvus (feminine dēstrūctīva, neuter dēstrūctīvum); first/second-declension adjective

  1. destructive

Declension

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative dēstrūctīvus dēstrūctīva dēstrūctīvum dēstrūctīvī dēstrūctīvae dēstrūctīva
Genitive dēstrūctīvī dēstrūctīvae dēstrūctīvī dēstrūctīvōrum dēstrūctīvārum dēstrūctīvōrum
Dative dēstrūctīvō dēstrūctīvō dēstrūctīvīs
Accusative dēstrūctīvum dēstrūctīvam dēstrūctīvum dēstrūctīvōs dēstrūctīvās dēstrūctīva
Ablative dēstrūctīvō dēstrūctīvā dēstrūctīvō dēstrūctīvīs
Vocative dēstrūctīve dēstrūctīva dēstrūctīvum dēstrūctīvī dēstrūctīvae dēstrūctīva

Descendants

References

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.